Arvis Svens Grandovskis: pirms spēlēm es domāju par visu citu, izņemot hokeju, uzkāpjot uz ledus sākas visa maģija

Dzimis: 2000. g.
No: Rīga
Valmieras HK/BSS/ViA spēlē: Kopš 2018./2019. gada sezonas
Pozīcija: Uzbrucējs
Punkti (šobrīd): 6 (4+2)
Nodarbošanās: Skolēns, Rīgas tirdzniecības profesionālajā vidusskolā mācās komercdarbību

Komandas spēcīgākais jaunieguvums sezonas vidusdaļā ir bijis gados jaunais uzbrucējs Arvis Svens Grandovskis, kurš iepriekš hokeja pamatus apguvis „HS Rīga” paspārnē. Grandovski gadu laikā piemeklējušas dažādas traumas, kas ierobežo izaugsmes iespējas hokejā, un viņa galvenais mērķis šobrīd ir palīdzēt „Valmieras HK/BSS/ViA” komandai aizsniegt vietu izslēgšanas spēlēs.

Intervijā lasi par Arvja Grandovska laiku hokejā, dzīves sniegtajiem pārbaudījumiem, ceļu uz Valmieras komandu un citus faktus, ko iepriekš Grandovskis netika atklājis!

– Cik sen Tu jau esi hokejā? Kā aizsāki savas hokejista gaitas?
Hokejā esmu no piecu gadu vecuma, tie laikam sanāk 13, 14 gadi, sāku spēlēt tāpēc, ka agrāk manai krustmāte bija „Mogo” halles direktore, toreiz halle saucās citādāk. Viņas dēls tajā laikā arī spēlēja, un kādā pasākumā viņš ieminējās, lai es arī eju spēlēt. Biju jauns, nekur citur netrenējos, tāpēc izdomāju, ka kāpēc gan nē. Tā arī tas viss iesākās.
– Kāpēc tieši uzbrucējs? Neredzēji sevī vēlmi kļūt par aizsargu vai vārtsargu?
Īsti nepiesaistīja aizsarga pozīcija. Jau treniņu sākumā sapratu, ka aizsargi nav tie, kuri iet uzbrukumā, varbūt ir spēka spēle vairāk, kas man patīk, bet slidot atpakaļgaitā – galīgi nē (smejas), un man nepatīk arī aizsarga pozīcija kā tāda. Apsvēru domu spēlēt kā vārtsargs, bet tad sapratu, ka viņi paliek tādi jocīgi, pa galvu daudz met ar ripām (smejas).
– Vai šo gadu laikā ir bijuši brīži, kad vēlējies hokeju mest pie malas un pievērsties kam citam?
Tāda doma ir jau pēdējos divus gadus, jo pagājušās sezonas vidū pārplēsu pleca saites, un kopš tā brīža to esmu izdarījis jau trīs reizes. Ārsti ieteica taisīt operāciju, ko neesmu izdarījis, jo tas nozīmētu trīs mēnešu rehabilitāciju, pēc kuras vēl seši mēneši būtu jāizlaiž. Izdomāju iet pie fizioterapeita un spēlēt ne augstākajā līmenī, bet vairāk prieka pēc.
– Kādā veidā ieguvi traumu?
Bija spēle Liepājā, gāju pie borta pēc ripas, pretinieks iegrūda mani mugurā, un es ar plecu atsitos pret borta malu, uzreiz pārrāvu saiti un paliku guļot uz ledus, attapos slimnīcā.
– Kas tad ir galvenais, kas piesaista šajā sporta veidā un neļauj zaudēt aizrautību?
Man patīk adrenalīns. Es neesmu no tiem, kuriem ļoti patīk kauties, bet hokejā, piemēram, caur spēka paņēmieniem, spēcīgiem šķēlieniem varu izlādēties, tas arī mani piesaista visvairāk. Gribēju iet arī uz cīņas sportiem, kaut kādus pamēģināju, bet sapratu, ka profesionāli ar to nevaru nodarboties, jo nebija atbalsta no mātes puses (smejas). Viņai nepatīk. Par hokeju ir līdzīgi – ja spēlēju, viņai patīk, bet viss mainās, ja sākas spēka paņēmieni vai kautiņi, tad viņa nav fane (smejas).
– Iepriekš, vadoties pēc pieejamās informācijas, tu esi spēlējis Hokeja skolas Rīga paspārnē. Kāpēc šāda izvēle?
Pašā sākumā es spēlēju komandā, ko sauca „Pērkons”, tur es trenējos četrus gadus, to laikā aizvadījām vienu spēli Talsos, kurā zaudējām ar 1:21. Pēc tam es sapratu, ka kaut kas laikam jāpamaina, un aizgāju uz Hokeja skolu Rīga. Kādus sešus gadus nospēlēju pie pāris gadus vecākiem čaļiem, un tikai tad aizgāju uz Specklasi.
– Kā vērtē savus gadus šajā hokeja skolā?
Tie bija labākie gadi, bija interesanti. Tas ir jaunības laiks, kas veido neaizmirstamas atmiņas. Zelta laiki – tā es to nosauktu.
– Vai gadu gaitā esi mēģinājis mainīt vidi, vai tomēr esi gribējis pieturēties pie HS Rīga?
Viss sākās pirms pleca traumas, man bija vēl viens mazs negadījums. Es gribēju ko pamainīt, un mērķis HK Rīga komanda, bet divas dienas pirms tryoutiem mani notrieca mašīna, kad es ar moci braucu, kā rezultātā pārgriezu saiti pie pēdas, tā sanāca visu mēnesi mājās nosēdēt. Tad pieteicos uz komandu Zviedrijā, aizbraucu uz turieni, pa lielam komandā tiku, bet pēdējā treniņā mani iegrūda mugurā, es ar galvu ielidoju bortā un izsitu divus muguras skriemeļus. Tad atbraucu atpakaļ uz Latviju un aizgāju spēlēt uz „Pārdaugavu”, kur satraumēju plecu. Pagājušā vasarā biju arī aizbraucis uz Nešvilu, kur notika show case sacensības pāris dienas, bija pāris piedāvājumi, bet tie diemžēl nebija tādi, ko es gribētu, tur sanāca daudz no sevis maksāt, bet vecākiem to lūgt es negribēju.
– Tevi gadu gaitā piemeklējušas dažādas traumas un pārbaudījumi hokeja kontekstā. Kas ir bijis Tavs lielākais atbalsts?
Vecāki un vecvecāki. Opis laikam ir lielākais fans, viņš brauc līdzi uz visiem treniņiem, spēlēm, cik var. Arī radi Liepājā, viņiem ļoti patīk, ka es spēlēju.
– Tas nozīmē, ka, tiekot playoffā, Liepājas spēlē Tavi Liepājas radinieki nāks atbalstīt Valmieras komandu?
Protams. Viņi atbalsta visas komandas, kurās es spēlēju (smejas).
– Ko Tev pašam nozīmē hokejs? Cik lielu lomu tas aizņem Tavā dzīvē?
Tā ir bijusi vienīgā lielā aizraušanās manā dzīvē, man patīk pati spēle un viss dzīves stils, kas ar šo sporta veidu saistīts. Vārdos to nevar izteikt, vienkārši mīlu to spēli.
– Šobrīd esi nonācis Valmieras komandā – kā tas notika?
Bija tā, ka sezonas sākumā es atkal spēlēju Hokeja skolā, biju aizgājis uz 2002 Specklasi [HS „RĪGA 2002” – aut.], mēģinot tikt uz Virslīgu, bet kaut kā man tur negāja. Sanāca, ka tieši pēc skolas bija jāiet uz treniņiem, tas aizņēma diezgan daudz laika, un es parasti kavēju. Menedžeris pateica, ka, ja tik daudz kavē, tad laikam būs jāiet prom. Tā kā mans labs draugs Rūdis [Rūdolfs Builis – aut.] spēlē te, pierunāja mani nākt uz Valmieru, plus, te jau spēlē Voldiņš [Voldemārs Rava – aut.], kas arī ilgu laiku bija mans komandas biedrs, kas man deva pārliecību, ka šis būs vislabākais variants.
– Kādas ir atšķirības starp komandām, kur esi spēlējis iepriekš, piemēram, „Pārdaugava” iepriekšējā sezonā, un šī brīža komandu – „Valmieras HK/BSS/ViA”?
Komanda šeit gan starp spēlētājiem, gan treneriem ir ļoti, ļoti draudzīga un saliedēta, ir sajūta, ka esi ar čomiem, bet Rīgā ir tā, ka ir spēlētāji un ir treneri, arī savstarpēji starp spēlētājiem nav tās attiecības. Tur bija haoss, šeit viss ir draudzīgā līmenī.
– Tu Valmieras komandā esi salīdzinoši nesen, un pēc demonstrētā snieguma šķiet, ka esi labi iekļāvies kolektīvā. Kā tas bija Tev pašam – vai bija viegli/grūti sezonas vidusdaļā pievienoties jaunai komandai?
Iejusties bija viegli. Sākumā es vienkārši nācu trenēties, bet tad jau otrajā treniņā viens no spēlētājiem mani iegrūda bortā un es atkal sasitu plecu, kas lika uz mēnesi paņemt pauzi. Pēc tās divus mēnešus es vienkārši trenējos, nebija konkrētas domas par to, kad un kā es spēlēšu, beigās Aivars [Anis – aut.] izdomāja, ka jāpiesaka mani spēlei. Joprojām nav stabilas maiņas, kurā es spēlēju – tad pirmajā, tad pārliek uz otro, treneris skatās pēc situācijas.
– Šo gadu laikā noteikti Tev hokejā ir bijuši savi mērķi. Kādi tie ir bijuši?
Protams, doma bija tikt visaugstākajā līmenī, kur varu, un tur arī noturēties, un iegūt lielāko izaugsmi, ko varētu.
– Kā ar šī brīža mērķiem? Vai tādi ir?
Šobrīd lielākais mērķis ir sasniegt playoffus. Gribu palīdzēt komandai tik līdz turienei, kā vien iespējams, uzmundrinu čaļus un daru, spēlēju, kā varu, un rezultāts ir labs, tā arī jāturpina.
– Kas Tev bija lielākie izaicinājumi, nomainot komandu?
Galvenais pārbaudījums bija atrast cilvēkus, ar kuriem saspēlēties, veidot kontaktu un atrast savu spēli, lai aizvadītu veiksmīgu sezonu un palīdzētu pārējiem uz laukuma.
– Nedaudz parunāsim par Tavu spēļu un pirms spēļu gatavošanos.. Vai Tev ir kādi īpaši rituāli, ko veic pirms mačiem? Ir kas tāds, kas nes veiksmi, vai tieši pretēji – neveiksmi?
Kādreiz bija tā, ka es ļoti cītīgi iesildījos un domāju par spēli, un tad es sapratu, ka sevi pārdedzinu jau pirms paša mača, jau par to domājot. Pēdējo pusotru gadu pirms spēlēm es domāju par visu citu, izņemot hokeju, un tad, uzkāpjot uz ledus, sākas visa maģija. Pēdējā laikā, ko es esmu piefiksējis – ja es uzvelku kreiso slidu pirmo, tad es iemetu golu spēlē.
– Ja Tev tiktu dota iespēja vēlreiz darīt ko citādāk, domājot tieši par hokeju. Vai būtu kas tāds, ko mainītu?
Es atgrieztos vecumā, kad man bija, teiksim, 10 gadi, un pievērstos nopietnāk tam, ko daru, jo tajā laikā es diezgan daudz slinkoju. Treniņi, kas bija uz ledus, man patika, bet sausie, kuros bija fiziskā trenēšana, es par daudz slinkoju.
– Kas tad, Tavuprāt, ir vajadzīgs jaunietim, lai viņš sasniegtu augstus rezultātus hokejā?
Pirmkārt, ir jābūt vēlmei, ir jāgrib to darīt un jāredz sevi sporta veidā arī pēc desmit un vairāk gadiem, jo, ja jaunietis mētājas – te patīk, te nepatīk –, tad tas ir rādītājs, ka kaut kas nav nopietni.
– Pēc pāris gadiem Tev jābeidz mācības vidusskolā – kur sevi redzi pēc tās absolvēšanas? Kādi plāni, kā savienosi ar hokeju, vai hokeja loma mainīsies?
Šobrīd es nezinu. Iegūstot šo padziļināto profesiju, man būs vairāk zināšanu un plašākas iespējas, bet līdz šim vēl neesmu sapratis, ko tieši vēlos apgūt nākotnē. Gribētu kādu laiku aizbraukt padzīvot uz ārzemēm, citā vidē, gūt jaunas zināšanas, iepazīt ko jaunu, tad arī skatīšos.
– Sezona strauji tuvojas noslēgumam, un šobrīd katra no cīņām ir izšķiroša par iekļūšanu izslēgšanas spēlēs. Esat gatavi šīm spēlēm?
Komandas vārdā es nevarēšu atbildēt, tas ir individuāli, bet tad, kad čaļus mazliet sabar, var redzēt, ka viņi ir gatavi. Par sevi – esmu gatavs darīt visu, lai tiktu ar komandu playoffos, jo tas ir vienīgais mērķis šobrīd.
– Kā Tev šķiet – vai šogad valmieriešiem beidzot izdosies iekļūt izslēgšanas spēlēs?
Es domāju, ka iespējams tas ir, bet, protams, nospēlēs arī laimes faktors – kā pretiniekiem veiksies mačos, kā mēs paši nospēlēsim –, bet iespēja, ka to izdarīsim, ir diezgan liela.
– Sīvākā cīņa norisinās starp Valmieras komandu un Tavu iepriekšējo klubu – HS Rīga. Vai Tev nav grūti spēlēt pret saviem bijušajiem komandas biedriem?
Nē, man tas ir vieglāk, es zinu, kā viņi spēlēs, īpaši domājot par vārtsargiem. Es gāju uz agrajiem treniņiem, lai attīstītu metienus, kas ļāva iepazīt vārtsargus un saprast, kas ir viņu vājās un stiprās vietas.
– Pārējie komandas biedri pirms spēles nejautā, kādas ir šīs iezīmes?
Īsti nē, jo spēlētāji paši jau zina. Viņi varbūt nezina ko tādu, ko zinu es, bet var gadīties arī otrādi, ka nezinu es, jo daudzi ir spēlējuši Rīgas komandās, daudzi spēlē jau vairākus gadus un ir iepazinuši pretiniekus, katrs zina savus knifiņus.
– Pēdējās spēlēs jūs rādāt labu sniegumu, un skatītāji to novērtē. Kā Tu salīdzini šo līdzjutēju faktoru starp Valmieru un Rīgu, kur spēlēji iepriekš?
Tas nav īsti salīdzināms. Rīgā lielākā daļa atbalstītāju ir vecāki un paziņas, bet šeit, cik es zinu, nāk arī cilvēki, kuri vienkārši grib redzēt labu spēli. Valmierā šī ir augstākā līmeņa komanda, un cilvēkiem tas priecē, esmu pārsteigts par Valmieras faniem, kuri jūt līdzi katrā spēlē, tā ir patīkama sajūta.
– Tev skatītāju atbalsts palīdz spēles laikā?
Jā, ir patīkami apzināties, ka fani skaļi atbalsta, tas dod emocijas un stimulu pacensties arī viņu dēļ. Manā vietā atbalstītāji, protams, neiemetīs golu, bet uz priekšu neapšaubāmi dzen.

Sagatavoja: Edīte Mežciema
Foto: Emīls Višķers

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*

code

11 + one =